Ziņas
Viens par visiem, visi par vienu
Mūsu ģimene sastāv no 4. cilvēkiem: Irina Zeilāre 56.g.v., es strādāju par vadītājas vietnieci pirmsskolas izglītības iestādē. Vladislavs Artūrs Rudenko mācās tehnikumā par pavāru. Rolands Aleksandrs Rudenko mācās 9. klasē. Arnolds Rudenko mācās 8. klasē.
Mana meita agri laida pasaulē 3 puisīšus un nebija gatava rūpēties par viņiem, tāpēc es uzņēmos atbildību par bērniem. Lēmums bija pieņemts tāpēc, ka viņi ir mani mazdēli. Par laiku, kad bērni sāka dzīvot pie manis…Atmiņas ir viss mīļākās. Gribētos atgriezties tajā laikā kad bērni bija mazi. Mūsu ģimenes devīze ir viens par visiem, visi par vienu. Vienmēr bijām kopā, rotaļājamies, pastaigājamies, lasījām grāmatas. Bērni bija ļoti paklausīgi, palīdzēja man mājas darbos.
Diemžel jāatdzīst, ka esmu saskārusies ar vienaldzīgiem cilvēkiem, kuri nesaprata manu problēmu, palīdzību arī nekādu nesaņēmu. Visgrūtākie brīži bija tad, kad biju bezdarbniece, kad slimoja bērni. Nauda bija nepieciešama zālēm, ēdienam, apmaksai par dzīvokli. Sociālais dienests nepalīdzēja. Gandrīz palikām uz ielas, bez jumta virs galvas.
Grūtajos brīžos atbalstu saņēmu no saviem vecākiem, savas ģimenes. Tikai pateicoties ģimenei mēs bijām stipri un varējām pārvarēt grūtības. Varējām būt laimīgi, tāpēc ka bijam draudzīgi, veseli. Mums bija lauki, kur mūs vienmēr gaidīja un uz kurieni braucam brīvajā laikā.
Savus mazdēlus es ļoti mīlu un gribu, lai dzīvē viņiem būtu viss labi. Izmācītos, strādātu, izveidot savu ģimeni un audzināt bērnus, būtu godīgi. Manuprāt, laime ir, tad kad bērni un mazdēli ir veseli, dzīvi un viņiem dzīvē būtu viss labi. Mana dzīve un sirds ir atdota bērniem. Priekš manis tā ir vislielākā laime!
— 8. aprīlis 2016
Mūsu ģimene sastāv no 4. cilvēkiem: Irina Zeilāre 56.g.v., es strādāju par vadītājas vietnieci pirmsskolas izglītības iestādē. Vladislavs Artūrs Rudenko mācās tehnikumā par pavāru. Rolands Aleksandrs Rudenko mācās 9. klasē. Arnolds Rudenko mācās 8. klasē.
Mana meita agri laida pasaulē 3 puisīšus un nebija gatava rūpēties par viņiem, tāpēc es uzņēmos atbildību par bērniem. Lēmums bija pieņemts tāpēc, ka viņi ir mani mazdēli. Par laiku, kad bērni sāka dzīvot pie manis…Atmiņas ir viss mīļākās. Gribētos atgriezties tajā laikā kad bērni bija mazi. Mūsu ģimenes devīze ir viens par visiem, visi par vienu. Vienmēr bijām kopā, rotaļājamies, pastaigājamies, lasījām grāmatas. Bērni bija ļoti paklausīgi, palīdzēja man mājas darbos.
Diemžel jāatdzīst, ka esmu saskārusies ar vienaldzīgiem cilvēkiem, kuri nesaprata manu problēmu, palīdzību arī nekādu nesaņēmu. Visgrūtākie brīži bija tad, kad biju bezdarbniece, kad slimoja bērni. Nauda bija nepieciešama zālēm, ēdienam, apmaksai par dzīvokli. Sociālais dienests nepalīdzēja. Gandrīz palikām uz ielas, bez jumta virs galvas.
Grūtajos brīžos atbalstu saņēmu no saviem vecākiem, savas ģimenes. Tikai pateicoties ģimenei mēs bijām stipri un varējām pārvarēt grūtības. Varējām būt laimīgi, tāpēc ka bijam draudzīgi, veseli. Mums bija lauki, kur mūs vienmēr gaidīja un uz kurieni braucam brīvajā laikā.
Savus mazdēlus es ļoti mīlu un gribu, lai dzīvē viņiem būtu viss labi. Izmācītos, strādātu, izveidot savu ģimeni un audzināt bērnus, būtu godīgi. Manuprāt, laime ir, tad kad bērni un mazdēli ir veseli, dzīvi un viņiem dzīvē būtu viss labi. Mana dzīve un sirds ir atdota bērniem. Priekš manis tā ir vislielākā laime!