2015

Mūsu un desmit mēnešus vecā Kārļa ceļi sastapās 2000. gadā. Pirms kāda laika biju šķīrusies un ar savām četrām meitām pārcēlusies uz tantes māju laukos, kur pēc pusgada mums pievienojās mans draugs Juris.

Ar savu mašīnu viņš vadāja divas vecākās meitas uz skolu, līdz kādā ledainā janvāra dienā viņu apturēja sieviete ar bērnu uz rokām. Esot izbēgusi no slimnīcas, jo padzirdējusi, ka mazuli viņai veselības stāvokļa dēļ ņemšot nost. Jau pāris naktis bija dzīvojusi kāpņu telpās un barojusi puiku ar maizes kancīšiem, kurus viņš spēja vien sūkāt, jo zobiņu vēl nebija.

Sieviete cerēja dabūt mājvietu pie kāda sena paziņas, un Juris viņu aizveda uz norādīto adresi, bet tur jau dzīvoja pavisam citi. Nekas neatlika, kā vest abus pie mums uz mājām. Dzērām tēju un prātojām, ko darīt tālāk. Puikiņam bija augsta temperatūra, sieviete bija nogurusi, tāpēc sataisījām viņai vannu un nolikām gulēt, nolēmuši, ka rīts gudrāks par vakaru.

Un tā arī izrādījās. Gunai kājas bija sapampušas tik milzīgas, ka iedevu viņai savus lielākos zābakus, taču arī pastaigāt viņa īsti nevarēja – tikai tenterēja un skrēja stenderēs. Izrādās, tas no smagas nieru kaites, kuras dēļ regulāri jāguļ slimnīcā pie sistēmas. Teicām – tev nekas neatliks, kā turpināt ārstēšanos. Sākumā viņa gribēja paķert bērnu un skriet prom, taču mēs pārliecinājām, ka mazo nevienam neatdosim – lai saārstējas un nāk viņam pakaļ. Juris aizveda Gunu uz Stradiņiem.

Kārlēns bija ļoti kusls mazulītis. Desmit mēnešu vecumā svēra sešus kilogramus, nesēdēja, nerāpoja un nevēlās, tikai gulēja uz muguras, cilāja kājiņas un, ja raudāja, tad pavisam klusiņām. Neko nerunāja un labāk jutās viens. Sākumā vakaros gribēju viņam pie gultiņas dziedāt šūpuļdziesmas, kā savulaik saviem bērniem, taču viņu tas satrauca. Laikam bija pieradis, ka viņu noliek un dodas uzreiz prom. Arī mīļāks apskāviens Kārlītim bija nesaprotams, un viņš ar rociņām centās grūsties prom. Tāda dīvaina sajūta – gribas bērniņam palīdzēt, dāvāt siltumu, bet viņš novēršas...

Tomēr mazu, gādīgu meitenīšu aplenkumā bija grūti ilgstoši saglabāt savrupību. Manas meitas Kārlēnam dziedāja, viņu vingrināja, baroja, vadāja ratiņos. Visi kopā spēlējāmies, un es regulāri viņu masēju, kā man tas kādreiz bija ierādīts.

Pēc aptuveni mēneša apciemoju Gunu slimnīcā. Veselība vēl nebija atgriezusies, tāpēc parunājos ar ārstu, kurš teica – sievietei atlicis gads vai divi. Pastāstīju par bērnu, ieteicos, ka varbūt varētu viņu adoptēt. Ārsts  centās atrunāt – nekas labs nav gaidāms; lai kā arī es audzinātu, ģenētikai tomēr ir galvenā nozīme. Labāk lai atdodot bērnunamā.

Kā gan es to varēju darīt? Ar meitiņām viņam jau bijām pieķērušās, turklāt biju apsolījusi Gunai mazo pieskatīt, kamēr viņa izveseļosies.

Draugs Juris darbojās racionālāk un piezemētāk. Sameklēja Gunas māsu un lūdza, lai ņemot Kārli savā paspārnē. Taču viņa atteica – pašai bērnu pilna māja. Un neesot jau pirmais, kuru Guna nezinot, kur likt.

Tad Juris devās pie manas mammas un sūrojās – pavērojot manu meitu pulciņu, esot redzams, ka man ik pa pāris gadiem uznāk vēlme pēc bērna. Trīs gadus neviens mazulis nav pieteicies, tāpēc es par varītēm gribot ņemt Kārli. Lai taču ved mani pie prāta!

Iespējams, ka mazulītis bija pēdējais piliens mūsu jau iepriekš sarežģītajās attiecībās, un tā es paliku viena – laukos ar pieciem bērniem.

Guna nedaudz apārstējās, un es aizvedu viņu nokārtot invaliditāti, lai vismaz kāda naudiņa viņai būtu. Taču sievietei nebija, kur dzīvot, tāpēc Kārlīti vēl neatdevu. Pāris reižu Guna viņu apciemoja pie manis mājās, bet pa starpām dzīvoja pie dažādiem paziņām vai gulēja slimnīcās pie sistēmas. Sapratusi, ka pati mazo audzināt nespēs, viņa deva piekrišanu manai aizbildniecībai. Tā neticamā kārtā piepildījās mana jau daudzus gadus lolotā vēlme pieņemt kādu bērnu savā ģimenē.

Drīz vien pārcēlāmies atpakaļ uz Rīgu, kur Kārlis sāka pa retam apmeklēt bērnudārzu, bet es tikpat epizodiski varēju pievērsties saviem darbiem – rakstu veidošanai žurnālā, skolotājas darbam skolā vai grāmatu tulkošanai. Epizodiski, jo mazais daudz slimoja. Un galvenokārt nācās strādāt naktīs, jo meitas gāja mūzikas skolā, tāpēc diendienā bija jāuzrauga viņu vingrināšanās.

Jāteic, ka Kārlēns ļoti pamazām iedzina savus vienaudžus. Lai uz ielas nebūtu jāklausās pārmetumi par bērna slikto barošanu vai dažādi padomi, kā labāk viņu audzināt, iemācījos melot par viņa vecumu. Ja pateicu par gadu pusotru mazāk, viss kārtībā! Neviens vairs nekomentēja – a kāpēc jums viņš tāds maziņš un tik neskaidri runā?!

Kārlītis bija stipri nervozs, augumā sīks, pirkstiņi neveikli, valoda šļupstoša, burtiņi lēni virknējās vārdos, tāpēc skolā palaidu gadu vēlāk. Laikam tāpēc, ka jau kopš mazotnes ar Kārli daudz bijām dziedājuši un ikdienā apkārt skanējuši māsu spēlētie instrumenti - vijole, klarnete, klavieres un fagots, viņam izveidojās absolūtā dzirde. Puikam izvēlējāmies Dārziņa mūzikas skolu, kurā viņš apguva sitamos instrumentus. Jau sākotnēji jutu, ka parastas skolas vidē viņš īsti neiederas – ne starp skolēniem, ne pieaugušajiem. Kamēr maziņš, tas reizēm sagādāja pat uzjautrinošus brīžus; skolotāja saka – nebaidies, Kārlīt, šis būs tavs klavieru pavadītājs. Kārlis, paskatījies uz padzīvojušo vīru, viņu mierina – nekas, esmu vēl baisākas mūmijas par tevi redzējis.

Skolēni puiku kaitināja, jo viņš tad parasti bija ļoti “smīdinošs” – pāršķobīja ģīmi, raudāja, mētājās rokām un staigāja kā apjucis riņķiem vien. Pirmās klases vidū pārcēlu viņu uz Valdorfskolu, kur tā sauktie robežbērni tiek uztverti ar lielāku izpratni. Pirmajās klasēs ierasta bija situācija, kad Kārlis stundas vidū vienkārši iziet no klases, apsēžas gaitenī un raud. Skolotāja vai direktore tad viņu mierināja un aicināja atgriezties klasē. Ja neizdevās, zvanīja man. Bieži vien tikai es mācēju viņu novērst no runām par “elli, ne skolu, kuru vislabāk vajadzētu nodedzināt un kurā es nekad vairs nemācīšos” un pierunāt atgriezties klasē. Tikai vēlāk sapratu, ka daudzas no puikiņa īpatnībām raksturīgas tiem mazajiem, kuru mammas gaidību laikā dzērušas.

Guna nomira, kad Kārlītim bija divi gadi. Vēlāk viņš mēdza rādīt, kur redz savu mammīti uz mākoņa maliņas sēdam...

Vienpadsmit gadu vecumā Kārlis mūzikas skolā sāka mācīties trombona spēli. Ar laiku iesaistījās arī karatē biedrībā un sāka spēlēt teātri. Auga, lai arī panaivs, taču labsirdīgs un saprotošs, arī ar alternatīvu dzīves redzējumu. Jau maziņš pats sevi saukāja par dzīvesdraugu, ar to saprotot, ka ļoti mīl un priecājas par dzīvi. Ziemassvētkos mūsu izrotāto māju dēvēja par Ziemassvētku prieka namiņu.

Nu, savos sešpadsmit gados, viņš ir nebeidzama optimisma pilns un gatavs dalīties dažādos pastāstos un novērojumos. Briest devītās klases eksāmeniem, pēc kuriem, cerams, turpinās padziļināti apgūt mūziku. Gatavojas kļūt par rokzvaigzni – jā, viņš ir mākoņstūmējs, dažādu ilūziju un nepiepildāmu sapņu karalis. Bikstāms gandrīz uz katru soli, tomēr arī ik rītu spējīgs jebkurā agrumā pats piecelties no modinātāja, saposties un doties savos pienākumos. Atnākot no skolas, pat nenoģērbies steidz ucināt gaisā mazo brāli, par kuru ir atsevišķs stāsts...

Pirms četriem gadiem izlēmu – jāveido audžuģimene. Kā diplomēta astronome es pēc divdesmit gadu dīkstāves diez vai kādam biju vairs vajadzīga, citās jomās īsti neiejutos, taču bērnu treniņš man bija gana liels un vēlme kādu maziņo dzīvē pastutēt arī. Mājās omulības un rosīgā gara bija pārpārēm.

Izgāju audžuģimeņu kursus, dabūju statusu un trešajā dienā man zvana – Pļavnieku krīzes centrā ievietots četrus mēnešus vecs puisītis ar alkohola fetopātiju, diagnozi, kas skar alkoholatkarīgu māmiņu iznēsātos bērnus. Mazais jau pailgi sabijis, tāpēc rīt, ja viņu neņemšot, jāpārved uz bērnu namu. Lūdzu desmit minūtes laika, palasījos par šo ligu internetā un piekritu.

Nākamajā rītā kopā ar trīspadsmitgadīgo Kārli devāmies pēc brālīša. Smējos – ja viņš būtu mazāks, padomātu, ka tā tie bērni rodas: vienkārši aizbrauc, paņem un ar trolejbusu pārved mājās.

Iedeva krīzes centra drēbēs ģērbtu, jo vecās ar mērcēšanu un kasīšanu tikai dabūjuši novilkt. Pirms divām nedēļām nakts vidū mātes ballītes laikā policija viņu tā arī atradusi – novārtā pamestu, drēbītēs iekaltušu.

Pirmās trīs dienas Vladimirs nesmaidīja, tikai attālināti vēroja. Tāds iegājis sevī, droši vien, lai pārciestu to, ko dzīve līdz šim bija piedāvājusi. Tad sāka mūs pamanīt, smaidīt, pieķerties un nelaist vaļā. Kļuva ārkārtīgi nervozs, neļāva sevi nolikt ne dienu, ne nakti. Gulēja tikai pa kādām piecpadsmit minūtēm no vietas. Ēda ļoti maz, pat kritās svarā. Draugs uzdāvināja grāmatu par alkohola fetopātiju, kas bija mans galvenais mierinājums, jo mazuļa uzvedība mats matā sakrita ar aprakstīto. Vēl palīdzēja nodarbības Sociālo pakalpojumu aģentūras rīkotajās atbalsta grupās, kur problēmu risinājumu līdzēja meklēt pieredzējuši cīņu biedri un psihologi.

Vladimiru vedu uz vingrošanu, masāžu, burbuļvannām un peldēšanu. Mājās visu laiku dabūju viņu nēsāt sev līdzi, pat gatavojot ēst (tāpēc viņš jau sen zina, kas jāpadod no ledusskapja, piemēram, taisot omleti) vai ejot uz mazmājiņu. Ja kaut kur noliku, kliedza, līdz kļuva zils vai sāka vemt. Bieži vēma arī pēc ēšanas – pat to mazumiņu, ko izdevās viņam iemānīt. Ģimenē mums ir teiciens, ka mūsu grāfs Vladimirs ēd tikai ar cukuru sakultu papalu olas dzeltenumu sveču gaismā fagota mūzikas pavadījumā. Tas nav liels pārspīlējums, jo reiz pēc ilgstošiem meklējumiem tas arī bija vienīgais veids, kā piedabūjām viņu ko iebaudīt.

Arī šajos laikos, kad Vladim jau tuvojas četru gadu jubileja, viņš naktīs ceļas piecas līdz piecpadsmit reizes, jau divkārt ir neveiksmīgi mēģinājis sākt apmeklēt bērnudārzu (jo svešā vidē kliedz līdz vemšanai) un turpina ēst tikai paša izvēlētu ēdienu, galvenokārt svaigus dārzeņus un augļus.

Vairāki parastāku bērnu vecāki man ir aizrādījuši, ka es par daudz ar mazo ucinos, viņu lutinu. Kāds pat iedeva grāmatu “Mazais tirāns”, kuru izlasīju un nekādu padomu neguvu. Neatlaidīgi esmu centusies izkļūt no grūtās situācijas – konsultējusies pie neirologiem, psihologiem, psihiatriem, vedusi Vladimiru uz psiholoģisko izpēti un encefalogrāfiju, kuras rezultāti izrādījās izteikti nepareizi. Tas palielināja izpratni par bērna kreņķiem, bet īsti nepalīdzēja. Vienīgais, kas pamazītiņām strādā mūsu labā, ir laiks.

Spēku izturēt dod pats puika; par spīti visam viņš mēdz būt arī smaidīgs, jautrs un ļoti iejūtīgs. Lai gan sver tikai četrpadsmit kilogramus, toties ir veikls un stiprs, arī runā izteikti labi. Un ļoti mūs mīl, apķeras un tā arī saka – es tevi mīlu. Palīdz arī Kārlis, kurš ar brāli labprāt pablēņojas, un meitas, kas dažkārt mani palaiž brīvsolī vai paņem mazo pie sevis pa nakti. Un nu jau divus gadus arī vīrs (jā, tik tiešām pasaulē ir fantastiski vīrieši, kuri gatavi kļūt par dzīvesdraugiem un palīgiem arī pārgurušām sešu bērnu mātēm!)

Un vēl pa plecu uzsit doma – hei, bet kur gan šis mazais atrastos un kā veidotos, ja toreiz būtu atteikusi viņu ņemt? Iespējams, būtu iegājis sevī, autisks, un, kas zina, vai vispār vairs būtu? Vai bērnunamā kādam atrastos spēks un vaļa tā mīlēt un aprūpēt mazo, pagaidām nīkulīgo cilvēkastādiņu, kā to spēj mūsu ģimenes komanda?...

Audžubērnu, kad viņš kļūst juridiski brīvs, vispirms piedāvā adoptēt audžuvecākiem. Ja viņi atsaka, tad ievieto adopcijas sarakstos. Kad pienāca mūsu Vladīša kārta, nespējām iedomāties viņu atdot citiem. Bez bērna psiholoģiskas traumēšanas tas nebūtu iespējams. Turklāt mums viņš ir ļoti mīļš, īsts savējais. Pat pilnīgi pareizi dzied un gribot spēlēt vijoli...

Un te nu esam – pēc mēneša abi ar vīru oficiāli kļūsim par vecākiem mazajam Mikam. Lūk, vēl viens veids, kā rodas bērni!

Manas miesīgās meitas auga salīdzinoši viegli, iekļāvās sabiedrībā un skolā vienmēr bija starp pirmajām, olimpiāžu uzvarētājām. Un te pēkšņi ar abiem puikām parasto bērnu tradicionālā dzīves taka ir izrādījusies par grūto ceļu kāpās. Ir daudz nācies pārdomāt dzīves vērtības un to, ko tad ir vissvarīgāk veidot mazajā cilvēkā. Kā panākt, lai viņš, kaut arī izrādītos akadēmiski vājš un sabiedrībā psiholoģiski neiederīgs, tomēr sasniegtu savas personības griestus un arī būtu laimīgs? Bērnu dāvātā augstākā izglītība nereti prasījusi pretošanos sabiedrības stereotipiem, bet arī paplašinājusi dzīves redzējumu un devusi negaidītu brīvību.

Bet brīvība ir ļoti svarīga laimei. Un vislielākā laime ir mīlēt – sarmotos rītus, pielijušās ielas, puņķaino bērnu, visus un visu, ko dari. Jo tad grūtumā ir vieglums un neveiksme ir tikai cita ceļa sākums. 

Intervija ir sagatavota projekta "Ģimeniskā aprūpe-drošais pamats bērna attīstībai" ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Programmu finansē EEZ finanšu instruments un Latvijas valsts.